Liene Pētersone dvēseļu pavadone

Kā nebaidīties no nāves?

Nekā

Kamēr vien Tu nedzīvo dzīvi tā, it kā tā būtu Tava pēdējā diena, darot, runājot un esot no sirds

Īstumā

Kad Tu dzīvosi tā, Tev nebūs vajadzības baidīties
Jo būsi piedzīvojis visu, par ko sapņoji

Runājot, esot un darot no sirds

Tu nebūsi nokavējis sevi
Un nāve Tevi nebiedēs

Jo Tu būsi aizņemts dzīvojot 🔥

Viena no visgrūtāk pieņemākajām paradigmām cilvēkam būs tā, ka jebkura nāve ir pašnāvība.

Jebkura.

Dvēsele/gars/esība iziet savus ciklus un tad, kad cilvēciskā daļa un garīgā daļa nonāk vienošanās punktā, ka turpinājums vairs nesniegs pieredzi, dzīvība izdziest.

Un veidi tam var būt absolūti dažādi.
Katastrofa, nelaimes gadījums, slimība vai vienkārša aizmigšana gultā.

Kad garīgā un fiziskā daļa nav vienasprātis, tad viduspunkts parasti ir koma, kas var ieilgt pat ļoti ilgi.

Tāpēc nav īsti vērts sērot, ka vēl jau nebija laiks, kā parasti dzirdam sakàm. Nē. Precīzi bija.

Reti kurš no mums zina, kam cilvēki patiesi iet cauri savās dzīvēs, jo pārdzīvojumi un nespēja tikt galā ar problēmām bieži netiek uztvertas atbalstoši, drīzāk nievājoši.

Būsim saudzīgi

Nāve ir bieži galējais atbrīvošanās punkts, kad cilvēks ir iestrēdzis emocionāli tik ļoti, ka uz priekšu tikt vairs nevar. Smagums ir pārāk liels. Un tad - šāda izeja ir visātrākā atbrīvošanās no rezistentā sāpju stāvokļa, kurā cilvēks sevi ir novedis, spxināti vai neapzināti.

No vecuma vai katastrofā nomirstot - jebkura nāve ir pašnāvība.

Kāpēc nāve notiek?

Nāve ir viens no sabiedrībā visnoklusētākajiem tematiem. Lielākoties tāpēc, ka ar to saistīts liels daudzums sāpēm un traumām, kuras īsti nav iespējams līdz galam pārdzīvot, tā iemesla dēļ, ka katrs viens cilvēks mūsu dzīvēs ir neaizvietojami unikāls. Un jo siltāki unikālas mūsu attiecības, jo lielāks ir trieciens saskaroties ar nāvi.

Mūsu sabiedrībā, mēs neesam iemācījušies pieņemt nāvi kā dabīgu dzīves sastāvdaļu, ko, patiesībā, piedzīvojam visu laiku - mainoties sistēmām, kurās dzīvojam, vērtībām, sabrūkot fiziskiem, novecojušiem namiem un mūsu personībām, kas ik pa laikam piedzīvo savu pārdzimšanu jaunos sapratņu un pieredžu līmeņos. Nāve - kā transformācijas veids, ir klātesošs visu laiku. Iemesls, kāpēc mēs izvēlamies to neredzēt - balstās tajā, ka ļoti daudz sabiedrības stereotipiskajos uzstādījumos ir pamācības par to, ka ar dzīvi ir jāsamierinās, zem kā patiesībā slēpjas apakšā savu vajadzību un emociju, patieso izjūtu ignorēšana un apspiešana. Šis aspekts cilvēkos rada tik lielu iekšējo sadrumstalotību, kas liek veidot aizsardzības mehānsimus, lai vismaz kaut kā tiktu galā ar sāpēm un pārdzīvojumiem. Un tāpēc mums ir grūti pieņemt ar nāvi saistītās tēmas.

Tāpēc būtu grūti samierināties un pieņemt, ka savā veidā, katra nāve ir pašnāvība. Mēs šajā realitātē dzīvojam divos apziņas punktos - cilvēciskajā un dvēseliskajā (to var saukt arī par apziņu, garīgo daļu, esību). Kad cilvēciskā esība ir pārstājusi iet attīstībā, izaugsmē, jaunu pieredžu akumulēšanā un ir iestrēgusi, tad visbiežāk šāda dzīve rezultējas nāvē, kas ir kopīgi - cilvēka un viņa garīgās daļas pieņemtais konsesnus neturpināt šo pieredzi. Šo pašu var novērot arī dabā - kā dabisku un neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Māja tiek uzbūvēta, apdzīvota, piepildīta ar pieredzēm. Un, kad tā tiek pamesta, tā sāk sapūt un tajā ieliktā enerģija sāk atgriezties tās pirmsstāvoklī, integrējoties atkal tīrā enerģijā.

Cilvēku lielākās bailes par nāvi ir tādas, ka tās ir beigas, kas neļaus vairs realizēt kavētos sapņus, kamēr tas ir tikai enerģijas stāvokļu pāreja no viena- otrā. Cilvēka dzīves galvenais iemesls - ir būt pieredzē, saprast savas pieredzes, iziet tām cauri un iegūt aiz vien jaunu sapratni par to, kāda dzīve un būšana par cilvēku ir - individuāli tieši man. Un tad, kad pieredze vairs nenotiek, tad arī dvēsele negūst to, kas viņu visvairāk motivē nākt uz zemes un iegūt šo cilvēcisko pieredzi.

Lai cik nepatīkama būtu katra nāve, ar ko mēs saskaramies savas dzīves laikā, īpaši, ja nāve nav bijusi viegla, tā ir atbrīvošanās, atslābšana. Jo tieši pēc mirkļa, kad gars atstāj ķermeni, ir sajūtama milzīga atvieglojuma sajūta, jo neviena maņa vairs nereaģē uz fizisko realitāti un pamazām notiek atgriešanās procesi tīrajā - mīlestības, pieņemtības apziņas stāvoklī, kas katrs cilvēks patiesībā ir.

Nāve nav galējais stāvoklis.
Nāve ir tikai pāreja.

Un svarīgāk, satraucoties par tiem, kas ir aizgājuši, ir pievērst savu uzmanību tiem, kuri ir palikuši te.

Kad Tavs tuvinieks cienījamā vecumā ir nonacis uz slimnīcas gultas ar praktiski neizārstējamu kaiti, ir dažas lietas, ko Tu vari ņemt vērā, lai padarītu viņa dienas mierpilnākas.

Svarīgi saprast, ka vecākam cilvēkam jau ir izveidojušies ļoti spēcīgi ieradumi un pazīstamas telpas, lietas, smaržas, skaņas, rada lielu drošības sajūtu. Līdz ar to, slimnīcas vienmuļā palāta, visdrīzāk ar blakus sirgstošajiem pacientiem, atstās diezgan smagu iespaidu uz veselības stāvokli, jo ķermenis papildu izstrādās stresa hormonus un bez ierastās vides, cilvēks izjutīs absolūtu vientulības, pamestības un bezspēcības sajūtu, kas tikai vēl vairāk pasliktinās kopējo veselības stāvokli.

Lai to atvieglotu:

- ir ieteicams palātā radīt mājas sajūtu - ar mīļāko segu, puķi, bildēm - jebko, kas tuviniekam maksimāli atvieglos atrašanos jaunajās telpās;

- jau tā atrodoties stresainā situscijā, vēl vairàk cilvēku panikā iedzen tas, ja tuvinieki sāk īpaši saudzīgi attiekties, piemēram, pastiprināti apmeklējuma laikā liekot atpūsties, gulēt, atņemot laiku kopā būšanai. Tas rada sajūtu, ka patiesi ir notikusi problēma un vēl vairāk var veicināt veselības pasliktinajumus;

- vēlams nemēģināt situāciju arī pataisīt “saldāku”, mazinot notiekošā svarīgumu, jo tas, pie apziņas esošam cilvēkam, var likt justies arī nesaprastam un padziļināt vientulības sajutu;

- ja iespējams, vēlams maksimāli novērst uzmanību no esošās situācijas kopā būšanas laikā, jo tad, kad apmeklētāji dodas prom, palikušais joprojām ir spiests izjust smagās emocijas, kas tomēr neatgriezeniski rodas svešajā vietā. Kā to izdarīt? Ar ikdienišķiem stāstiem par notikušo, par mājas dzīvi, par to, kas gaida mājas; Ja vien cilvēks nav ar īpašu upura lomu, tad viņu šāda saruna nomierinās. Grūtākais ir spēt sevi noturēt šādā noskaņā, neskatoties uz situācijas nopietnību. Šajā gadījumā, jūs neignorējat problēmu, bet palīdzat radīt emocionāli mierīgu vidi;

- viena no svarīgākajām lietām, kas šajā laikā palīdz visvairāk - ir fizisks pieskāriens, apskāviens, viegla masāža, papaijāšana, vienkārši roku paturēšana uz pleca, kājas, protams, ja tas ir pieņemams pašam cilvēkam. Pieskāriens nomierina nervu sistēmu un ļauj mierpilnāk notikt visiem procesiem;

- ir svarīgi padomāt par cilvēka mentālo stsvokli, jo iespējams, ir vērts sagādāt radio vai datoru, kas neizolēs cilvēku no apkārtējās pasaules;

Jo vairāk jūs pavadīdiet laiku kopā, jo mierīgāks šis laiks būs. Jo pēdējos brīžos nekas nav tik svarīgi kā nejusties vienam. Pat, ja nekas vairs ārstnieciski nav līdzams, mums vienmēr ir mūsu sirds siltums, klātbūtne un laiks.

Visnenovērtējamākās lietas šajā pasaulē.

Saudzēsim tos, kuri kalpoja mūsu ienākšanai šajā pasaulē

Kopā ♥️

Par nāves gida tēmu padalījos ar Annu
Raksts Cēsu avīzē Druva

Nāve ir smags temats. Nesaprotams temats. Jutīgs temats. Tajā ir daudz neskaidrību. Kā otrpus, kā dzīvot tālāk.

Taču patiesībā, daudz vairāk, sarunājoties par nāvi, konsultācijās runājam par dzīvi.

Jo nāve, tā pat kā citi smagi pārdzīvojumi, ir katalizators personīgai pārdzimšanai. Personīgai izaugsmei un jauniem sākumiem. Vienmēr.