Juta Beļecka

Jūs viens otram neesat apnikuši.

Jūs pat neesat tik ļoti mainījušies, ka pēkšņi vairs nederētu viens otram.

Problēma ir citur.

Jūs vienkārši vairs neprotat viens otru novērtēt.

Cilvēks, kuru kādreiz tik ļoti gribējās satikt, tagad vienkārši ir mājās.

Tas, kura ziņu gaidīji, tagad raksta katru dienu.

Tas, kura pieskāriens reiz lika smaidīt, ir kļuvis tik ierasts, ka tu to gandrīz vairs nepamani.

Un tieši tur sākas bīstamākais.

Otra cilvēka klātbūtne no privilēģijas kļūst par pašsaprotamu lietu.

Tu vairs nedomā:
“Cik labi, ka tieši šis cilvēks ir man blakus.”

Tu arvien biežāk domā:
“Kāpēc viņš atkal neizdarīja šo?”
“Kāpēc viņa nevarētu būt citādāka?”
“Kāpēc man ar to jāsamierinās?”

Uzmanība pārslēdzas no tā, kas tev ir, uz to, kā tev pietrūkst.

No tā, ko otrs dara, uz to, ko viņš nedara.

No pateicības uz pretenzijām.

Tas nenozīmē, ka attiecību problēmas jāignorē. Veselīgās attiecībās tās risina.

Bet ir milzīga atšķirība starp:

“Mums ir problēma, kuru vajag atrisināt”

un

“Tu esi problēma, jo vairs neatbilsti tam, ko no tevis sagaidu.”

Dažreiz cits cilvēks šķiet pievilcīgāks nevis tāpēc, ka viņš patiešām būtu labāks.

Bet tāpēc, ka viņš vēl nav kļuvis pašsaprotams.

Viņu vēl gribas iepazīt.
Viņa uzmanību vēl novērtē.
Viņa labās īpašības vēl pamani.

Taču arī jaunais cilvēks kādu dienu kļūs pazīstams.

Arī viņš būs noguris.
Arī viņai būs kaitinoši ieradumi.
Arī viņš reizēm pievils.
Arī viņa nebūs ideāla.

Un tad atkal būs jāizvēlas:

meklēt nākamo cilvēku, kuru vēl neesi paspējis uztvert kā pašsaprotamu,

vai iemācīties atkal ieraudzīt vērtību cilvēkā, kurš jau ir tev blakus.

Varbūt jums nav vajadzīga jauna mīlestība.

Varbūt jums jāatceras, kāpēc reiz bijāt tik pateicīgi, ka vispār viens otru atradāt.

5 sajūtas, ar kurām tev jāiemācās sadzīvot, ja vēlies veselīgas attiecības

Veselīgas attiecības nenozīmē, ka tajās vienmēr jutīsies labi. Dažreiz tieši spēja izturēt nepatīkamas sajūtas ļauj attiecībām palikt veselīgām.

1. Diskomforts, kad otrs ir neapmierināts ar tevi.
Ar tavu lēmumu, uzvedību, atbildi vai robežām. Arī cilvēkam, kuram tu patīc, nav jāpatīk visam, ko dari. Viena no svarīgākajām prasmēm ir izturēt otra neapmierinātību, nesteidzoties sevi mainīt tikai tāpēc, lai viņš atkal būtu apmierināts.

2. Vainas sajūta, pasakot “nē”.
Robežas ne vienmēr uzreiz rada atvieglojumu. Īpaši, ja esi pieradis pielāgoties, glābt un rūpēties par otra labsajūtu uz sava rēķina. Vainas sajūta nenozīmē, ka esi izdarījis ko sliktu. Dažreiz tā nozīmē tikai to, ka esi rīkojies citādi nekā līdz šim.

3. Vilšanās, kad otrs nedod to, ko vēlies.
Veselīgās attiecībās drīkst gribēt, lūgt un runāt par savām vajadzībām. Taču otram ir tiesības neatbildēt tā, kā cerēji. Tad nākas izturēt vilšanos, nevis manipulēt, sodīt ar klusēšanu vai secināt: “Ja tu mani mīlētu, tu to izdarītu.”

4. Nenoteiktība, kad nevari kontrolēt otru.
Tu vari pateikt, ko vēlies, nospraust robežas un izvēlēties savu rīcību. Bet nevari paredzēt otra rīcību. Viņš var nepiekrist, izvēlēties citādi vai pat aiziet. Drošība nav garantija, ka tas nenotiks. Tā ir pārliecība, ka spēsi tikt galā arī tad, ja realitāte neatbildīs tavām cerībām.

5. Skumjas, pieņemot, ka dažreiz ar mīlestību nepietiek.
Var mīlēt un nepiekrist. Mīlēt un nenodot savas robežas. Mīlēt un pārstāt glābt. Reizēm - mīlēt un tomēr aiziet.

Jo, mēģinot par katru cenu nezaudēt otru, cilvēks gadiem ejot zaudē pats sevi.

Veselīgās attiecībās neviens neprasa vienmēr justies komfortabli. Tām vajag spēju izturēt savu diskomfortu, nepārvēršot to par otra cilvēka pienākumu.